Baltijas jūras piekraste

Baltijas jūra ir lielākais iesāļā ūdens baseins pasaulē un tā ir gandrīz pilnībā noslēgta. Jūras piekraste ir aptuveni 8000 km gara, tās krasta līnija robežojas ar vairākām valstīm – Vāciju, Zviedriju, Somiju, Poliju, Lietuvu, Krieviju, Igauniju, Dāniju un Latviju. Baltijas jūras piekrastes garums Latvijā ir 496 km, no šī garuma 308 km ir Rīgas jūras līča daļa.

Jūras krastā ir vairāki biotopi, kas ir gan pašas jūras ietekmē, gan tādi, kas veidojušies no jūras biotopu ietekmes. Piekraste nemitīgi mainās, jo uz to iedarbojas dažādi dabas spēki – vējš, ūdens straumes, kas rada viļņošanos un kas līdz ar to ietekmē smilšaino piekrastes zonu. Pūšot vējam, piekrastes smiltis tiek nestas uz citu vietu, līdz ar to veidojas smilšu strēles jeb kāpas.

Viens no jūras piekrastes biotopiem ir pludmale jeb liedags, kas ir šaura sauszemes daļa, ko apskalo ūdens. To nemitīgi ietekmē vējš, piekrastes straumes un viļņi. Pludmales platums ir no 5 m šaurākajās liedaga zonās līdz pat 200 un vairāk metriem. Ir dažādu veidu pludmales – smilšu, grants, oļu un akmeņainās pludmales. Liedaga zonās aug arī dažādi augi, bet atrodamas arī pludmales, kur floras praktiski nav. Latvijā lielākoties ir sastopamas smilšainās pludmales, kopējais garums ir 240 km. Zemās vietās šādas pludmales parasti ir mitras, bet stāvās – sausas. Grantainas un oļainas pludmales sastāv pārsvarā no grants vai oļiem, vai arī abu materiālu sajaukuma. Akmeņainās pludmalēs atrodas daudz laukakmeņu.

Vēl viens jūras piekrastes biotops ir kāpas jeb vēja sanesti smilšu pauguri. Tās veidojas, ja vējam ceļā ir kāds šķērlis. Līdz ar to vēja sanestās smiltis sāk nogulsnēties vienā vietā. Laika gaitā smilšu uzkalniņš var pieaugt vairāku metru augstumā. Tās iedala primārajās un sekundārajās kāpās atkarībā no to atrašanās attāluma līdz jūrai. Pie primārajām kāpām pieder baltās kāpās, bet sekundārajām – pelēkās, kas veidojas no primārajām kāpām. Tās ir diezgan nemainīgas, jo smilšu pārvietošanās notiek ļoti minimāli vai arī nenotiek vispār. Starp kāpām atrodas arī starpkāpu ieplakas – iedobes starp kāpām vai plašs reljefa pazeminājums.

Piekrastes biotops ir arī stāvkrasti un pludmales peļķes. Stāvkrasti ir jūras krasti, kas veidojušies noskalošanas dēļ vai arī krastu noārdīšanās dēļ. Pludmales peļķes atrodas mitrās pludmalēs vai starpkāpu zonās, tajās iekšā ir iesāļais jūras ūdens. Šis biotops var būt gan izžūstošs, gan neizžūstošs.

Baltijas jūras piekraste ir zona, kas ir aizsargājama, un to nosaka Ministru Kabineta noteikumi, kā arī Eiropas Savienības Biotopu direktīvs. Latvijā un Eiropā tiek aizsargāti šādi biotopi – mitrās pludmales ar avotiem, pelēkās kāpas, priekškāpas, slapjās starpkāpu ieplakas, klajas iekšzemes kāpas, akmeņainās un smilšu pludmales, kurās aug aizsargājami augi, smilšakmens atsegumi jūras krastā. Visvairāk aizsargājamos biotopus apdraud tieši cilvēku rīcība – tie izbraukā kāpas un pludmales, neļaujot piekrastes ekosistēmai attīstīties, iznīcinot augus un dzīvnieku mājvietas. Arī atpūtnieku rīcība degradē aizsargājamās zonas. Saprotot, ka pārvietoties pa smilšu zonu ir daudz grūtāk, cilvēki izbradā jau tā niecīgo un trauslo augu valstību kāpu un pludmaļu vietās. Lielu ļaunumu nodara arī izmētātie atkritumi, kurus atpūtnieki pēc sevis bieži nemēdz savākt. Kāpu biotopu zonu bojā un samazina būvniecība piekrastes zonā. Lai gan likumā ir noteikts neveikt apbūves darbus 300 m aizsargzonā, tomēr pastāv veidi, kā šos noteikumus apiet.

Baltijas jūras aizsargājamo biotopu zonas ir nepieciešams aizsargāt, taču, lai to spētu izdarīt, nepieciešams mainīt likumus, kas paredzētu vairāk aizliegumu. Lai atpūtnieki neizbojāto aizsargzonu faunu, nepieciešama pludmaļu labiekārtošana – taciņu izbūve, vairāk atkritumu konteineru. Arī pašiem cilvēkiem vajadzētu kļūt atbildīgākiem pret dabu, kuras resursus tie izmanto, lai atpūstos. Nepieciešamas ir arī auto novietnes, lai spēkrati netiktu novietoti vietās, kas bojā Baltijas jūras piekrastes biotopus.

Comments are closed.